Tikai daži ieraksti mūzikā ir sasnieguši leģendārās virsotnes. Mēness tumšā puse ... "Pink Floyd" apburošais triumfs ir kļuvis par savu zīmolu ar estētiku, kas sniedzas tālāk par progresīvā roka pamatiem. Jau pats nosaukums uzreiz liek domāt par prizmas vāciņu, kas ir piestiprināts visur, sākot no uzlīmes uz bamperiem un t-krekliem līdz melnās gaismas plakātiem un pat automašīnām.

Jā, albums biedējoši labi sinhronizējas ar albuma sākumu Oza zemes burvis (Taču tas ir arī muzikāls šedevrs, kas apvieno novatorisku skanējumu un producēšanas izsmalcinātību, kas apsteidza savu laiku. Rezultāts ir ieraksts, kas plūstoši skan no sākuma līdz beigām, ietekmējoties no eksperimentālā roka, blūza, džeza un mākslinieciskā studiju ekspresionisma.

Grupa bija labi pazīstama jau 70. gados. 70. gadu laikā dalībnieki apvienojās ap konceptuālā albuma pieeju, dziesmu grupēšanu, kas griežas ap tiešāku un vienotāku tēmu. toreizējā dibinātāja Sida Bareta aiziešana un viņa garīgās problēmas, kā arī nogurdinošā darbība kā ievērojamai rokgrupai klasiskā roka ēras uzplaukuma laikā lika Pink Floyd domāt par neprātu. tā vietā, lai rakstītuspacey vai analogas dziesmas, grupa varētu skatīties acīs tādām lietām kā alkatība, nāve un ārprāts.

Interesanti, ka sākotnēji albums bija iecerēts kā kaut kas tāds, ko Pink Floyd varētu atskaņot pilnībā un nēsāt līdzi kā vienotu ceļojuma vienību. Sākotnēji albums tika nodēvēts par Mēness tumšā puse: gabals dažādiem ārprātīgajiem , tajā bija paredzēts iesaistīt tonnas papildu dzīvās skatuves aprīkojuma, piemēram, PA sistēmu un 28 celiņu miksēšanas pulti. Galu galā tā nonāca Abbey Road studijā, kur Alans Pārsonss palīdzēja to laist pasaulē.

Samplu un efektu slāņošana ir iespaidīga pat tagad, gandrīz piecdesmit gadus vēlāk. Paturiet prātā, ka 73. gadā šādu ierakstu kārtošana bija nogurdinoša un viss tika veikts uz lentes, dažkārt izmantojot vairākus mikserus, kas darbojās vienlaicīgi. Albumā skaisti ieausts viss, sākot no lauka ierakstiem līdz studijas darbinieku zibatbildēm (slavenākais no tiem: "Kāpēc man vajadzētu baidīties noTikpat izklaidējoša ir leģenda, ka Rodžers Voterss izlaižot sesijas, lai skatītos savu mīļāko futbola komandu "Arsenal", un ka grupa dažkārt dod priekšroku "Monty Python", nevis spēlēšanai.

Kā dzīvs, staigājošs dzīvnieks, albums sākas ar piemērotu sirdsdarbības semplu (un tā arī beidzas), kas organiski pārtop "Speak to Me" viļņveidīgajā pirmajā elektriskās ģitāras akordā. Šajā brīdī klausītājs jau atrodas zem ūdens, vaļu dziesmu jūrā, kas ir skanīga un dīvaini nomierinoša.

Līdz "On The Run" apstākļi kļūst arvien briesmīgāki. Klausītājs jūtas tā, it kā ieietu psihes tumsā, kur dungo skaņas mijas ar maniakāļiem smiekliem un milzīgu spriedzi. "Time" piemīt intro, par kuru jebkura grupa varētu nogalināt, ar krāšņu sacelšanās loku, ko noslēdz lieliskas, izsvērtas perkusijas. Dziesma demonstrē lielisku vokālo saspēli starp Deividu Gilmūru un Dž.Ričards Raits un Zeppelin stila ģitāras spēle.

Tad "The Great Gig in the Sky", visgrūtāk izpildāmā dziesma uz planētas, ko izpildīt ar karaoke palīdzību. Tajā sesijas vokāliste Klēra Torija (Clare Torry) ir absolūti neprātīga, brīvā versijā, kas sasaucas ar evaņģēliju, un šādu vokālo ceļojumu nav iespējams atkārtot. Stāsta, ka pēc ieraksta sesijas viņa atvainojusies par tās intensitāti, lai grupa viņu apbērtu ar uzslavām. Viņas vokāls plūst un plūst kā plūdi.sevi šajā dziesmas okeānā.

"Money" ir draudīgs un blūzs, atgādinot mums par briesmām, kas nāk ar valūtu. Roger Waters basa līnija vien ir slavena. Iemest veikls paraugi monētas un kases aparāti, un jums ir mugurkauls hip-hop pirms žanrs pat pastāvēja. Ieraksts tad šūpojas kopā ar "Us and Them", aizkustinošu, himnisku dziesmu, ko pastiprina sintezatori, pūtēji un liels fona vokāls. kā spīdzinātsģēnijs, dziesma izstaro gan potenciālu, gan šausmu sajūtu, kas virzās uz abām spektra pusēm, bet vienmēr atgriežas pie Gilmūra nomierinošā vokāla.

Dziesma tīri pāriet "Any Colour You Like" - tik ļoti, ka ir viegli aizmirst, ka tie ir divi atsevišķi skaņdarbi. Lai gan visā albumā ir diezgan daudz džemmēšanas, līdz šim brīdim tā ir diezgan piespiesta. Šeit viņi ļauj vaļu, spēlējot kaut ko tādu, ko varētu sagaidīt drīzāk no pagraba mazās stundās, nevis no slavenas ierakstu studijas.

Pēdējie divi triecieni, ko sniedz "Brain Damage" un "Eclipse", kalpo kā ideāls albuma kulminējošais fināls. Trakulība ir iesūcas, un, īpaši pēdējā dziesmā, ir sajūta, ka tā ir pakļaušanās. Tas ir uzpūsts, skanisks atgādinājums, ka mēs esam tik mazi kopējā lietu shēmā un ka visas šīs dualitātes (dzīve/nāves, radīšana/iznīcināšana, pirkšana/ zagšana) ir muļķīgi sīkumi zem. . to visu duālais spēks - saule un mēness.

Dīvainā kārtā tas nav vienīgais 42 minūšu garais skaņu bloks, kurā vērts ienirt ar galvu no 1973. gada. Vēl dīvaināk, Mēness tumšā puse Tā kā ieraksts skar vienmēr aktuālo tēmu par sadzīvošanu ar moderno pasauli, pēc gadiem piecdesmit šis ieraksts var būt vēl labāks. Kad roboti pārņems varu, digitālās tehnoloģijas izpletīsies pāri apvārsnim un automašīnas sāks braukt pašas, šis monumentālais roka albums arī turpmāk būs skaņu celiņš tam, kā mēs visi trauksimies.